Dar’ man, tēvis, pastaliņas,
Pērc man staltu cepurīt.
25. oktobrī esošie un bijušie skolotāji, audzēkņi, absolventi un viesi pulcējās, lai atzīmētu skolas 65 gadu jubileju, lai uz brīdi pieskartos vēsturei, atceroties svarīgākos brīžus skolas dzīvē un izjūtas, kas saistās vai reiz saistījās ar skolu.
Pusgada garumā skoliņas skolotāji, vecāku padome, vecāki domāja, plānoja, veidoja un organizēja, lai dzimšanas diena izdotos jauka un interesanta. Tika rakstīts scenārijs, uzņemts video, gatavotas dekorācijas, zīmēti apsveikumi un aicināti ciemiņi, līdz ilgi gaidītie svētki bija klāt!
Svētki iesakās ar Londonas Latviešu skolas karoga un Latvijas valsts karoga ienešanu zālē, jaunais skolas karogs tika bijušo skolas vadītāju Annas Auziņas, Daces Ali un bijušā skolas administratora Pētera Pētersona ienests, bet valsts karogu ienesa pašreizējie skolas audzēkņi- Ralfs Grundmanis, Ance Vitina un Selma Pastarova.
Tika uzaicināta mācītāja Elīza Zikmane teikt runu un, tā kā Londonas Latviešu skolas karogs tika izgatavots vasarā, tad tas saņēma svētību.
Skolas vadītāja Avita O’Donnell kopā ar mūzikas skolotāju Indru izpildīja “Dar’ man, tēvis, pastaliņas” un mazajiem skolas dejotājiem apvilkt pastalas palīdzēja dejotājas no TDK “Londona dejo”.
Vakara vadītaji Maira Vilde un Dāvis Viļums pastāstīja nedaudz par skolas vēsturi, tās veidošanos un attīstību, jo bez valodas nevar pastāvēt nācija, tāpēc jau 65 gadus Londonas latviešu skola darbojas un cenšas, lai katra nākošā paaudze apgūtu latviešu valodu, latviešu tautas tikumus un tradīcijas. Vai mums tas izdodas? Protams, jo ar katru gadu palielinās skolēnu skaits, pievienojas brīvprātīgie skolotāji, vecāki izrāda lielu interesi un vēlmi palīdzēt, lai skoliņa veidojas par vietu, kur visi svētdienas rītos ierodas ar prieku un nevar vien sagaidīt nākošo skolas reizi!
Dzimtās valodas saglabāšana ir bijusi aktuāla visos laikos, tāpēc Londonas Latviešu skolas aizsākumi meklējami tālajā 1948. gadā. Pateicoties mācītājas Blumfeldes Siliņas ierosmei un ar mācītāja Roberta Slokenberga palīdzību tika uzsākta pirmā latviešu svētdienas skola vācu ev.lut Kristus baznīcas zalē. Bet jau 1949. gada oktobrī DVF Londonas nodaļa nolēma atvērt latviešu skolu, nosaucot to par DVF Londonas nodaļas skolu.
Skolas bērni arī gatavojās skoliņas jubilejai un centīgi apguva dziesmu, kuru arī izpildīja svētku dienā, kopā ar mūzikas skolotāju Indru tika izpildīta dziesma “Dzimtā valoda”, kas skanēja skaisti un pārliecinoši, ka dzimtā valoda ir mūsu latviešu valoda!
Tāpat arī mazie skolas dejotāji bija gatavojušies svētkiem un kopā ar Avitu un Ingunu bija sagatavojuši Latviešu pāru deju svītu. Izvirzītais mērķis ir piedalīties Jauniešu dziesmu un deju svētkos 2015. gada vasarā un izskatās, ka viņi tam gatavojas nopietni un ar lielu apņēmību!
Liels prieks bija dzirdēt bijušās skolas absolventes Rūtu Āpšu Abakuku un Jānu Jērumu Grīnbergu, kuras dalījās savās atmiņās par skolas laiku un to, ko skola viņām ir devusi. Ir interesanti salīdzināt, kā skoliņu uztvēra skolēni daudzus gadus atpakaļ un kā par skoliņu domā mūsdienu audzēkņi, prioritātes ir mainījušās un vērtības arī, bet joprojām visi gan lieli, gan mazi uzskata skoliņu kā savas otrās mājas, kur mēs visi esam viena liela ģimene.
Bijušās skolas audzēknes un vēlāk arī skolotājas Laila, Anna, Andra un Līnīte ir izveidojušas folkgrupu “Austrumkalns”. Meitenes atzinās, ka spilgtākās atmiņas, kas palikušas laikā, kad viņas bija skolnieces, ir agrie svētdienas rīti, kad, dodoties uz skolu, vienmēr bijušas problēmas ar “vēdera sāpēm vai galvas sāpēm”, bet kā dāvanu skolai viņas veltīja dziesmas “Cīrulīti mazputniņi”, “Tautiešam roku devu”, “Aizalaida saulīte”.
Savulaik Londonas Latviešu skola lepojās ar savu mūzikas ansambli, bet tagad skola lepojas ar saviem koklētājiem, un skoliņu apsveikt bija ieradušies “Kokles zapte”- mazo koklētāju skolotāji, kas savā pulkā aicināja spēlēt arī skolas audzēkni Ralfu. Tika izpildītas “Kalnu dziesma”, “Es gulu, man sapnī rādās”, “Skaista mana tēvu sēta”.
Skolas vadītājiem nav viegls darbs- liela atbildība, uzņēmība maz brīvā laika. Londonas Latviešu skolas vadītaja Avita O’Donnell skolā sāka darboties kā skolotāja, bet nu jau ceturto gadu ir skolas vadītaja. Avita savā novēlējumā skolai teica, ka 65.gadu kāzu jubileja ir dzelzs jubileja. Laulība tiek salīdzināta- izturīga kā dzelzs. Londonas latviešu skola arī izturīga kā dzelzs- laiku lokos pastāvīga, lepni stalta! Avita pieminēja vecāku dzelzs izturību katru otro svētdienas rītu modinot savus bērnus latviešu skolai- ierunas, jautājumi, protesti, nogurums, atrunas, bet, kad jau bērni nonākuši pie Daugavas Vanagu nama durvīm- tas viss ir piemirsies, un vēl viena aktīva diena Londonas latviešu skolā var sākties, lai kopā strādātu, atklātu, pētītu un būtu laimīgi. Tāpat tika pateikts liels paldies skolotājiem- jo tieši tas pats, nebūtu skolotāju- nebūtu, kas māca, nebūtu, kas iedvesmo bērnus. Skola var tikai priecāties un pateikties, ka arvien vairāk piesakas brīvprātīgi darboties aktīvi, saprotoši, emocionāli, dzīvespriecīgi, aizrautīgi, godīgi un ar labu humora izjūtu cilvēki un galvenais dzīvi, dzīvi tādā nozīmē, ka spēj bērnus aizraut un iedvesmot.
Vārds tika dots bijušajām skolas vadītājām Dacei Ali un Annai Auziņai, kas nolasīja bijušā skolas vadītāja Aivara Sinkas apsveikumu un piebiedrojās tam, ka skola patiešām ir viena liela gimene un tai arī tādai jāpaliek. Kā A. Sinka minēja- ar šo skolu – vai esat audzēknis, vecāks vai skolotājs – varat būt lepni, ka darat dvēseles darbu. Un dvēseles darbs ir zelta vērts. Uz dvēseli, kā teica Rainis, ir celts visas pasaules pamata plāns, lai Londonas latviešu skola zeltu un plauktu!
Dace Ali vada Eiropas Vasaras skolu un kopā ar “evsniekim” izpildīja apsveikuma dziesmu “savai lielajai māsai”- Londonas latviešu skolai-“Es gribu ar Tevi skolā iet”.
Kā viesi uzstājās TDK “Londona dejo” ar dejām “Pavasars”, “Pēc tolkas”, “Latgaliešu kāzu polka”. Mazajiem skolas dejotājiem bija iespēja salīdzināt, ka viņi dejo un ko viņi var mācīties no lielajiem dejotājiem.
Kā jau dzimšanas dienā pienākas ir arī apsveikumi un dāvanas. Skoliņu apsveikt bija ieradušies Latvijas vēstnieks Lielbritānijas un Ziemeļīrijas apvienotajā karalistē Andris Teikmanis, LNPL priekšsēde Lilija Zobens un pēc tam uzstājās Londonas latviešu koris ar dziesmām “Ziedi, ziedi, rudzu varpa”, “Viegli mani bāliņš cēla”, “Mana dziesma” un “Rožu vainadziņš”, LNPL Izglītības nodaļas vadītājs Māris Pūlis un Latviešu izglītības fonda Lielbritānijā priekšsēde Inese Auziņa- Smita, DVF priekšsēdim Uldim Reveliņam nebija iespēja ierasties, tāpēc sveicienus nodeva Andrejs Rītiņš, kurš nodeva sveicienus arī no Daugavas Vanagu Fonda Londonas nodaļas, no Pīterboro tika aicināta Inese Asermane “Pūcītes akadēmija” un JDK (jauniešu deju kopas) “Rakstā” vadītāja, Latviešu Skoliņa “Sprīdītis” no Northemptonas, Bredfordas nedēļas nogales skoliņa “Saulespuķe” sveica savus vecākos kolēģus Londonā kopā ar Skelmersdale Latviešu nedēļas nogales skoliņu “Jūras kaķis” – vadītājas Gita Robalde un Antra Jakovļeva, no Bristoles latviešu nedēļas nogales skolas “Sauleszaķis” vadītāja Irēna Marcinkēviča.
Noslēgumā mūzikas skolotāja Indra aicināja visus sadoties rokās un tika izpildīta “Stipruma dziesma”, kuras laika zālē tika ienests liels svētku kliņģeris, kas tika izveidots no burtiem LLS un cipara 65. Stiprums, kas mūs ir vienojis visus 65 gadus apvienoja vienā skaistā dziesmā, tas bija kā jauns pamats turpmākajiem skolas gadiem, kas tika iedziedāti un nodejoti visiem kopā! Tad nu skolas bērniem bija svarīgākais uzdevums visa vakara gaitā- nopūst visas svecītes no svētku kliņģera, un svētku neoficālā daļa varēja sākties!
Pateicoties Bērzes Strazdiem, skanēja populāra latviešu mūzika, un skolas vadītāja Avita aicināja visus uz pirmo danci “Pankūkas “. Vakars pagāja jautrās dejās, pārrunās un bija iespēja vinnēt lieliskas veltes no Latvijas skoliņas organizētajā loterijā. Atliek vien novēlēt Londonas Latviešu skolai turpināt izglītot vēl daudz zināt gribošu skolēnu, lai tā vēl ilgi darbojas, lai nemainās tradīcijas un saglabājas vērtības!